Ceļojums uz nezināmo jeb kas jāprot bērnam, sākot mācības 1.klasē
Ceļojums uz nezināmo jeb kas jāprot bērnam, sākot mācības 1.klasē

Sarunas kopsavilkumu sagatavoja Sigita Ķirse

~*~

Marta pirmās nedēļas trešdienā, nu jau otrajā sarunu vakarā Cēsu Jaunajā sākumskolā, satikās vecāki, kuru bērni tuvākā gada vai divu laikā pievienosies pirmklasnieku pulkam, lai diskusijās noskaidrotu, kādām zināšanām, prasmēm un attieksmei jāpiemīt bērnam, lai varētu teikt – viņš ir gatavs skolas gaitām!

Noskaidrojām, ka skolā mācīto var dalīt trīs daļās:

1.Zināšanas jeb rakstīšana, skaitīšana un rēķināšana.

2.Prasmes jeb viss, kam varam likt priekšā vārdu ‘protu’ (arī spēju un izprotu).

3.Attieksme jeb sociālās prasmes, piemēram, konfliktsituāciju risināšana, prasme sarunāties ar vienaudžiem un skolotāju, sadarboties, ievērot kultūras un pieklājības normas.

Saruna mums kā vecākiem lika un noteikti arī turpmāk liks domāt par atbildību, ko uzņemamies, gatavojot savu atvasi vienam no lielākajiem ceļojumiem mūžā, jeb tam, kā notiks pāreja no pirmsskolas uz sākumskolu. Mēs, klātesošie, uzrakstījām pārcelšanās plānu savam bērnam (precīzāk – visai ģimenei), analizējot to, kā mainīsies bērna vide, pārejot no t.s. bērnudārza režīma uz skolas režīmu, un kas ir tie darbi, kuri mums kopā ir jāpaveic, lai bērnu maksimāli sagatavotu jaunajai – skolas dzīvei! 

Kāpēc ir svarīgi domāt par atšķirībām starp pirmsskolu un sākumskolu? Tāpēc, ka bērnudārzā:

 – neskan zvans, uzsākot vai pārtraucot kādu darbību;

– ir diendusa, kuras nebūs skolā (secinājām, ka ir bērni, kam svarīga atpūta dienas vidū un ir tādi, kuriem tas jau no 3 vai 4 gadu vecuma vairs nav nepieciešams);

– ir auklīte un audzinātājas, kuras nodrošina organizētu un kontrolētu darbošanos visiem kopā, piemēram, roku mazgāšanu, ēšanu, pastaigas un spēles ārā un atpūtu. Arī skolā darbs ir plānveidīgs, tomēr tas noris citādākā formā, liekot pašam bērnam uzņemties daudz lielāku atbildību;

– bērni ēd 3-4 reizes dienā, turklāt tiek pieskatīts, lai porcijas ir izēstas (ja bērns neēd, par to tiek runāts ar vecākiem);

– ir lielāka elastība nekā skolā, jo nodarbības nebeidzas līdz ar zvanu;

– ir rotaļas, kuras bieži vien neturpinās sākumskolā, un to mazie pirmklasnieki mēdz izjust kā trūkumu.

Secinājām, ka pirmsskolā un sākumskolā ir krasi atšķirīgi režīmi, kas nozīmē, ka pēc vasaras, sākot mācības sākumskolā, bērns nokļūst radikāli atšķirīgā vidē. Tāpēc svarīgs ir jautājums, KO MĒS KĀ VECĀKI VARAM DARĪT? Saprotot, ko nedod vai neizskaidro skola, bet kas topošajam skolēnam ir vajadzīgs, varam papildināt un paplašināt bērnu pieredzi! Vienojāmies, ka vasara ir pārejas periods, kurā kopā ar bērnu runāt, skaidrot, rādīt un mēģināt. Tas gan nenozīmē, ka jāgaida līdz vasarai, lai ķertos klāt pārmaiņu ieviešanai, mēs, protams, apzināmies, ka ar bērnu jādarbojas pastāvīgi!

Atgriežoties pie 3 punktiem par to, kas tiek mācīts skolā, secinājām, ka attieksme un prasmes ir būtiskākais, ko mēs kā vecāki varam pilnveidot. Skolā pamatā māca zināšanas, daudz mazāk pievēršoties, piemēram, sadarbības un klausīšanās prasmju attīstīšanai. Pētījumi gan rāda, ka, nostiprinot dažādas prasmes, bērni veiksmīgāk un ātrāk apgūst jaunas zināšanas. Tāpēc iekļauties skolas vidē bērnam būs vieglāk, ja viņš būs gatavs tam, ka pašam turpmāk jāuzņemas atbildība par savām mantām, par mācīšanos, mājas darbu pildīšanu, skolas somas sakrāmēšanu, jāmācās sadzirdēt teiktais ar pirmo reizi (nevis tad, kad kaut kas ir atkārtots 3 vai 5 reizes) jeb vienkārši jākļūst patstāvīgākam.  

Mums jāiedrošina bērni jautāt, lai rastu atbildes, prasīt, lai saņemtu palīdzību, mēģināt, lai gūtu pārliecību, ka viņi var, un nebaidīties, ja sanāk kļūdīties. Mums noteikti jārāda piemērs, kam sekot, jādomā par to, kā mēs paši reaģējam, ja kaut kas neizdodas. Vienlaikus, jācenšas atrast līdzsvaru – nepārslavēt (sakot, ka bērns visu zina, viņš skolā var vilties, atklājot, ka tomēr nezina) un pārāk nekritizēt (kritika var radīt bailes un likt norobežoties).

Mums jādomā par sistēmu, kurā darbojamies, un jāmāca arī bērniem iekļauties šajā sistēmā, piemēram, sasveicināties, ja satiekam kādu paziņu, atvadīties tad, ja dodamies prom, izturēties ar cieņu pret apkārtējiem utt.   

Svarīgākie secinājumi:

Jāapzinās, ka mēs, vecāki, bērnu gatavojam dzīvei, nevis kādam konkrētam skolotājam. Skolā ir daudz skolotāju, tāpēc jācenšas bērnam izskaidrot, ka cilvēki ir dažādi un mēdz atšķirīgi reaģēt līdzīgās situācijās.

Mēs, vecāki, esam atbildīgi par savu bērnu vērtību sistēmas veidošanu un nostiprināšanu. Tāpēc mums jārāda piemērs un jāievēro konsekvence tajā, ko darām.

Lai arī skola bērniem liek būt pieaugušiem, mums jāturpina sekot līdzi bērnu uzvedībai, lai laicīgi reaģētu un apzinātos cēloņus, nevis cīnītos ar sekām.

Vecāki vislabāk pazīst savus bērnus un ir tie, kas var palīdzēt, meklējot piemērotākos risinājumus, ieviešot ikdienas rutīnas un veidojot sistēmas, kas palīdz kopā augt un sasniegt rezultātus!  

0 komentāri

Nav komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>