Viena pēcpusdiena skolā – Emīlijas mammas stāsts
Viena pēcpusdiena skolā – Emīlijas mammas stāsts

31.01.2013.

Ap plkst.13 kopā ar Patriku ierodos skoliņā. Jā, viņam ir tikai trīs mēneši, bet viņš jau cītīgi skolojas (: Kad esam klāt, skolēni pusdieno. Valda mīlīga atmosfēra, pie galda risinās sarunas par un ap ēšanu.

Kamēr bērni ēd, mēs ar Patriku izpakojamies un iekārtojamies, lai vērotu, kas ir kas. Pirmā ēšanu pabeidz Emīlija un dodas nolikt līdz galam neapēstos salātus. Paēdis ir arī vēl viens mazais skolēns, kurš noliek savu pusdienu kārbu un ver vaļā skapīti, no kura izņem glāzi ar zobu pucēšanas aksesuāriem. Man acis „konusā”, jo es nedzirdēju publisku uzsaukumu, ka pēc ēšanas būtu jādodas tīrīt zobi. Sasmaidos un domāju, kas būs tālāk. Pārnāk mana Emī un taisnā ceļā dodas uz skapīti pēc saviem zobu pucēšanas aksesuāriem… Šoreiz manas acis ir „kubā”, jo mājās katru rītu un katru vakaru ir jāatgādina, ka jāiet mazgāt zobiņi, taču, ja man piemirstas šis ikvakara atgādinājums, kādu ar visiem zobgraužiem var satikt jau gultā zem segas! Un te rodas jautājums – kā un ar kādām metodēm skoliņai 5 mēnešu laikā izdevies panākt to, kas man nav sanācis vairāk kā piecus gadus? Bērniem tas viss sanāca tik dabiski un nepiespiesti, tā it kā šis rituāls būtu ievērots kopš dzimšanas.

Tālāk jau atkal seko pārsteigums. Skolotāja Inese jautā – ko mēs darām pēc pusdienām? Visi ļoti labi zina, ka tad notiek grāmatu lasīšana. Kārtību mazliet pajaucam mēs, jo uzmanības centrā nonāk Patriks, kuru visiem gribās pačubināt. Tajā pat laikā skolotāja Inese ar to tiek galā un neļauj izjukt rituālam. Bērniem tiek piedāvāta iespēja vai nu klausīties, ko lasa skolotāja, vai katram pašam lasīt savu grāmatu no grāmatu plaukta. Par godu Margaritas Stārastes jubilejai, tiek lasīta viņas ilustrētā grāmatiņa. Trīs bērni izvēlas klausīšanās opciju, viens ar grāmatu apsēžas blakus Patrikam un lasa individuāli. Mjā, ar lielajiem puikām ir grūtāk – viņi ir nepielaužami un turpina auklēt Patriku. Abi paziņo, ka viņi bērniem patīk.

Pēc lasīšanas seko brīvais laiks. Ja man jāatceras sevi tajā vecumā un tas ko es gribētu darīt „brīvajā laikā”, tad es teiktu – ātrāk prom no skolas, no grāmatām, no mācībām, gribu iet skriet un lekt. Bet ko dara skoliņas bērni? Viņi skriešanas opciju neizskata, bet atgriežas pie eksperimentiem. Proti, viena mazā skolniece turpina likt glāzītēs krāsainos kreppapīra gabaliņus un atkarībā no tā, kāda krāsā nokrāsojas ūdens uz glāzītēm uzraksta, kāda limonāde tā ir un uzzīmē bildīti, ko glāzei uzkabina kā to restorānos dara smalkajiem kokteiļiem. Viņai tapa – ābolu, zemeņu, citronu un citas limonādes. Savukārt vienam mazajam skolēnam sanāca ļoti skaidras un košas krāsas. Emīlija saviem eksperimentiem pievienoja klāt guaša krāsas, tādā veidā ūdeni padarot dūmakaini duļķainu. Ar to viss nebeidzās, gatavie ūdens trauki nonāca uz palodzes uz sasalšanas pasākumu. Ik pēc kāda laika notika kontrole, vai šķidrums jau sasalis. Paralēli tam viens lielais skolēns pārbaudīja, kas notiek ar plastilīnu, ja tas stāv uz radiatora, bet vēl vienam mazajam tapa apsveikuma kartiņa vecmāmiņai.

Pienāk brīdis padauzīties (bet ne visiem). Bērniem sākas rotaļa, kuras laikā no matračiem top kuģis. Visi sasēžas uz kuģa, liekas jau, kas tad tur, bet visi pasažieri uzvelk glābšanas vestes, ja nu kāds izkrīt. Kā jau visās spēlēs arī šajā notiek ekstrēmi pasākumi – kāds izkrīt, pārējie intensīvi velk ārā un glābj kritēju no jūras trakajiem viļņiem, fonā uzrodas haizivs. Patiesībā baigais trilleris. Kamēr skatos šo „filmu” tikmēr viena skolniece no dzijas ir sagatavojusi man pārsteigumu. Esmu tikusi pie jauna aksesuāra – kaklarotas. Vēlāk tāda top arī Emīlijai, tad Patrikam un protams arī Danai.

Laiks launagam. Pirms launaga ar nelielu atgādinājumu, ka tas jādara, visi matrači nonāk savās vietās, diegi un šķēres arī atrod savas „mājiņas”. Visi bariņā cilpo pēc launaga. Bez neviena atgādinājuma uz galda tiek uzlikti paliktņi, bērni draudzīgi sasēžas pie galda un sāk ieturēt maltīti. Tā pat pēc launaga man atkal ir šoks – bez atgādinājumiem galds atkal ir tīrs, viss novākts un nav nekādu pazīmju, ka te tikko kāds ir ēdis. Wow…

Kādam lasot iespējams rodas pārliecība, ka bērni tiek “dresēti” un viņiem ir no kaut kā bail, bet, vai tad sāktos vecāku problēmas ar iešanu mājās? Visi kā viens negrib doties prom…

Paralēli visam dzirdēju kā bērni viens otram atgādina par noteikumiem, par to kuram kāds darbiņš vēl jāpadara. Pozitīvi, ka bērni prot atvainoties viens otram. Bija tik mīlīgi, kad Emīlija saraudājās un lielais skolnieks nāca viņu samīļot un noskaidrot, kāpēc viņa raud. Arī viena mazā skolniece jautāja, kāpēc Emīlija ir bēdīga. Kad bērni saskrējās, prata viens otram pateikt piedod un pajautāt, vai viss kārtība.

Nav jau tā, ka tur ir paradīze zemes virsū – bērni arī strīdējās, centās izlikties kaut ko nedzirdam vai neredzam.. Bet tajā pat laikā viņi visu laiku bija bērni kā bērni tikai ar piebildi – ļoti laimīgi.. par to, kas viņi ir un kur viņi ir! (:

Tagad došos „ekspedīcijā” – rīta cēliens Cēsu Jaunā sākumskolā!

0 komentāri

Komentēšana slēgta